Jēzus ciešanas – Dieva bezgalīgās mīlestības atklāsmes kulminācija

Ko darīt visdziļākās tumsas brīdī? Kā rīkoties tad, kad liekas, ka viss ir zaudēts, un šķiet, ka vairs nav izejas? Atbildi uz šiem jautājumiem atrodam pāvesta 16. aprīļa katehēzes mācībā. Trīs svēto dienu priekšvakarā uzrunājot aptuveni 50 tk. trešdienas vispārējās audiences dalībnieku, Francisks pievērsās Kristus ciešanu un nāves noslēpumam. Viņš atgādināja, ka Jēzus augšāmcelšanās nav kādas skaistas pasakas vai filmas laimīgās beigas. Šajā notikumā atklājas Dieva Tēva izšķirošā rīcība tur, kur izgaist jebkāda cilvēciskā cerība. Šodienas Evaņģēlijs runā par Jūdasa Iskariota nodevību, tādā veidā iezīmējot Kristus ciešanu sākumu. Jūdass apņemas Jēzu nodot par trīsdesmit sudraba gabaliem. Francisks norādīja, ka kopš šī brīža Jēzum tiek piešķirta cena. Notikumi risinās kā tirgū. Jēzus sāk iet pazemošanās ceļu. Pāvests uzsvēra, ka Viņš to brīvi izvēlējās. Mēs, kontemplējot Viņa ciešanas, kā spogulī redzam visas cilvēces ciešanas, kā arī saskatām Dieva atbildi ciešanu, ļaunuma un nāves noslēpumam.

Bieži vien mēs uzdodam jautājumu: „Kāpēc Dievs to pieļauj? Kāpēc Dievs pieļauj, ka cieš un mirst nevainīgi cilvēki?” Nereti mēs ieļaunojamies. Kad redzam, ka cieš bērni, mūsu sirds tiek ievainota – atzina pāvests. Tas ir ļaunuma noslēpums. Taču Jēzus uzņemas uz sevis visu ļaunumu un visas ciešanas. Tāpēc Francisks aicināja, lai mēs uzlūkotu krucifiksu, skūpstītu to, skūpstītu Jēzus rētas, jo Jēzus uzņēmās uz saviem pleciem visas mūsu ciešanas: „Šajā nedēļā domāsim par Jēzus ciešanām un teiksim: Tas ir manā labā. Pat ja es būtu vienīgais cilvēks pasaulē, Viņš to būtu darījis. Viņš to izdarīja manā labā. Skūpstīsim krucifiksu un teiksim: Manis dēļ. Paldies Jēzu! Manis dēļ”.

Mēs gaidām, lai Dievs savā visvarenībā uzveiktu ikvienu netaisnību, ļaunumu, grēku un ciešanas ar spožu dievišķu uzvaru. Taču Viņš to dara pazemīgi. Raugoties cilvēciski, Viņa uzvara izskatās pēc sakāves. Pāvests uzsvēra, ka Dievs panāk uzvaru tieši caur sakāvi. To patiešām ir grūti izskaidrot. Tas ir liels noslēpums. Tomēr šī noslēpuma atslēgu varam atrast Jāņa evaņģēlija vārdos: „Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ 3, 16). Jēzus ciešanas ir Dieva bezgalīgās mīlestības visaugstākā virsotne. Tieši tad, kad liekas, ka viss ir zaudēts, ieraugām Dieva intervenci. Ciešanu un sāpju tumsā, kad šķiet, ka tūlīt pat kāpsim zemē no krusta, atspīd augšāmcelšanās gaisma. Pāvests atzina, ka vismelnākā tumsa parasti ir tieši pirms rītausmas. Dievs iejaucas visdziļākās tumsas brīdī. Tāpēc mums vajadzētu nomest visas maskas, atklāt savu vājumu un paļāvības pilniem atvērt savu sirdi cerībai uz Kungu. Tieši tā ir īstā izeja no tumsas gaismā.

Uzrunājot atsevišķas lingvistiskās svētceļnieku grupas, pāvests aicināja izdzīvot šo Kluso nedēļu ar pārliecību, ka Dievs ir līdzās mums visos pārbaudījumos, un bezgalīgi mūs mīl un mums piedod. Svētais tēvs mudināja ticīgos sekot Vissvētākās Jaunavas Marijas paraugam un izvēlēties viņu par savu labāko draudzeni, jo viņa mīlēja un palika pie Jēzus krusta līdz pat beigām. Šajā sakarā Francisks uzsvēra, ka tas, kurš mīl, ceļas augšā no nāves un dzīvo. Lieldienu būtība ir mīlestība. Tāpēc svarīgi ir atklāt šo svētku kristīgo nozīmi. Lieldienas ir priekpilnās tikšanās ar Dievu un līdzcilvēkiem laiks. Vispārējās audiences dalībniekus pāvests mudināja arī mācīties iziet no sevis, lai dotos pretī citiem cilvēkiem, sevišķi tiem, kuri ir aizmirsti, pamesti, un kuriem ir īpaši vajadzīga izpratne, mierinājums un palīdzība.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta