Atgriešanās nav tikai kāda īpaša mirkļa vai liturģiskā laika notikums, bet uzdevums
visas mūsu dzīves garumā. Šādā veidā pāvests Francisks komentēja Lielā gavēņa aicinājumu
atgriezties. 28. marta pēcpusdienā Svētā Pētera bazilikā viņš atklāja piedošanas svētkus
«24 stundas Kungam», kas vienlaicīgi notika daudzās baznīcās visā pasaulē. Homīlijā
pāvests norādīja uz diviem būtiskiem brīžiem kristieša dzīvē. Pirmais no tiem ir Kristības
žēlastība, kas ne tikai šķīstī no visiem grēkiem, tā mūs dara arī par «jaunu radību».
«Cilvēka vērtība balstās nevis uz to, kas viņam pieder, bet uz to, kas viņš
ir. Tā ir galvenā atšķirība starp grēka deformēto un žēlastības apgaismoto dzīvi,
– sacīja pāvests. – Dieva žēlastības atjaunotajā cilvēka sirdī rodas apņemšanās runāt
patiesību, nemelot, nezagt, nepakļauties dusmām, neglabāt aizvainojumus un atriebību,
bet gan dalīties ar citiem, būt cēlsirdīgam, iejūtīgam un gatavam piedot, kā arī neaprunāt
un nenomelnot cita vārdu, cenšoties katrā cilvēkā saskatīt labo un pozitīvo».
Uzrunas
turpinājumā Francisks skaidroja, ka kristieša dzīvē otrs svarīgs elements ir palikt
uzticīgiem mīlestībā. Kristus mīlestība ir mūžīga, tā nekad nebeidzas, jo tā ir Dieva
dzīve, Viņa būtība, piebilda pāvests.
«Šī mīlestība uzvar grēku, dāvā spēku
piecelties un sākt visu no jauna, jo caur piedošanu tiek atjaunota sirds. Mūsu Tēvs
nekad nepārstāj mūs mīlēt, un Viņa acis nenogurstoši skatās uz ceļu, lai ieraudzītu
tālu no mājām aizklīduša dēla tuvošanos. Varam runāt par Dieva cerību. Viņš mūs gaida.
Viņš ne tikai atver mums durvis, bet arī pacietīgi gaida mūs, – atgādināja Francisks.
– Šis Tēvs nepārstāj mīlēt arī savu otro dēlu, kas, lai gan vienmēr ir mājās, taču
nevēlas dalīties Viņa žēlsirdībā, Viņa piedošanā. Dievs ir mīlestības avots, un caur
Jēzu Kristu aicina mūs sekot Viņa mīlestības piemēram.»
Svētais tēvs uzsvēra,
ka esam aicināti liecināt par žēlsirdīgo Tēvu visiem cilvēkiem. Vatikānā notikušajiem
piedošanas svētkiem bija gandarīšanas noskaņa. Pāvests, ejot uz konfesionālu, lai
uzklausītu dažu ticīgo grēksūdzes, pats piegāja pie kāda biktskrēslā sēdoša priestera,
lūdzot uzklausīt viņa grēksūdzi. Saskaņā ar daudzās Dienvideiropas un Latīņamerikas
valstīs pastāvošo tradīciju, Francisks nometās ceļos pārsteigtā priestera priekšā
un atzinās grēkos. Saņēmis grēku piedošanu un svētību, pāvests apsēdās konfesionālā.
Vairāki penitenti grēksūdzi veica nometušies ceļos Franciska priekšā. Svētā Pētera
bazilikā ticīgo grēksūdzes pieņēma 61 priesteris.