Pēc mums paliks tikai mīlestība

Pasaulē, kurā dzīvojam, pastāv liela kultūru un reliģiju daudzveidība un dažādība. Neskatoties uz pirms 2000 gadiem Kristus izteikto vēlmi, lai visi būtu viens, kristiešu starpā aizvien pietrūkst vienotības. Arī tautu starpā pārāk bieži trūkst vienprātības un saskaņas, un mūsu pašu sirdīs – harmonijas un miera. Tā iemesls varbūt ir tas, ka mēs neprotam vai negribam būt tādi, kādi esam Dieva priekšā, neprotam vai negribam mīlēt. Tomēr mūsu cilvēcīgā un arī konfesionālā dažādība var kļūt par bagātību, ja tā iesakņojas vienotībā Kristū Jēzū – ir pārliecināts Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, kurš kopā ar savu dzīvesbiedri Veru Volgemuti Rozīti nesen apmeklēja Romu.

Gribētu Jūs lūgt vispirms iepazīstināt ar sevi…

Arhib. E. E. Rozītis: Mans vārds jau tika minēts – Elmārs Ernsts Rozītis. Esmu dzimis 1948. gadā, Eslingenā, Vācijā. Tēvs un vectēvs bija Rīgā luterāņu mācītāji. Man gan tika dots pirmo reizi Rīgā ierasties tikai 1991. gadā. Līdz ar to, Latvija man bija kā tāda tāla sapņu zeme. Pārdzīvojums bija liels, līdzīgi kā pirmais pārdzīvojums būt Jeruzalemē. Protams, arī tagad esmu ļoti priecīgs, ka ar savu mūža draugu varu būt Romā.

V. Volgemute-Rozīte: Jā, es esmu arhibīskapa Rozīša dzīvesbiedre. Klausītāji varbūt mani atceras no seniem laikiem, kad es Latvijā 1987.-1988. gadā iesāku kristīgo darbu ar bērniem. Tas bija laiks, kad mēs sākām veidot Latvijā svētdienas skolas un sadarboties dažādu konfesiju kristīgie skolotāji. Tolaik es biju skolotāja skolotājiem. Pati mācījos un pie reizes mācīju arī citus skolotājus, kas vēlāk nāca draudzēs un strādāja ar bērniem. Man bija īpašs prieks sadarboties arī ar Romas katoļu Baznīcu un sevišķi ar arhibīskapu-metropolītu, kard. Jāni Pujātu, ar kuru mēs joprojām esam ļoti sirsnīgi draugi. Tas bija tāds garīgi piepildīts laiks. To mēs visi atceramies, kas tajā laikā darbojāmies mūsu Baznīcā un kaut kā mēģinājām nest svētību mūsu tautai Latvijā.

Vēlāk es izveidoju kristīgo skolu, un kā saka, biju vecmāmiņa vai mamma pārējām kristīgām skolām Latvijā. Mazliet piepalīdzēju arī pie Rīgas Katoļu Ģimnāzijas veidošanas (vismaz tādā teorētiskā plāksnē). Kopš esmu laulājusies, no 2000. gada dzīvoju Vācijā. Ļoti bieži braucu uz Latviju un arī citām zemēm. Tiekos ar latviešiem, kuri dzīvo tālu no Latvijas – Amerikā, Austrālijā, dažādās Eiropas valstīs. Mani pienākumi saistās vienīgi ar to, ka es cenšos atbalstīt savu mūža draugu un cenšos klusi piepalīdzēt Baznīcas lietās tur, kur tas iespējams.

Jūs teicāt, ka šis ir Jūsu pirmais brauciens uz Romu. Kādi ir pirmie iespaidi?

Arhib. E. E. Rozītis: Šīs trīs dienas bija raksturotas ar Bībelē minēto svētības simbolu – lietu. Neskatoties uz to, bija liels piedzīvojums redzēt un mierīgi aplūkot Svētā Pētera baziliku, nojaust visu to garīgo bagātību, kā arī apskatīt tās vietas, ko skolā iemācījos par Forum Romanum. Es gan biju Romā jau otro reizi. Pirmo reizi šeit ierados tad, kad atzīmējām kopā ar tā laika pāvestu, Jāni Pāvilu II, un manu priekšteci, arhibīskapu Arnoldu Lūsi, Latvijas 700 gadu kristietības jubileju. Taču tās bija divas sasteigtas dienas, kur gandrīz visu laiku aizņēma garīgā kopība un kalpošana. Tāpēc varu teikt, ka Romu kā pilsētu iepazinu pirmo reizi, un ceru, ka tā nebūs pēdējā reize.

Roma saistās ar pāvestu. Vēl nav pagājis gads, kopš šajā amatā ir Francisks, kurš ar savu harizmu jau ir paspējis savaldzināt daudzus jo daudzus katoļticīgos. Rozīša kungs, kā Jūs un Jūsu konfesijas brāļi un māsas raugās uz viņa darbību?

Arhib. E. E. Rozītis: Mēs arī jau esam viņu iemīļojuši un apbrīnojam viņa cilvēciskumu. Franciska priekštecis, Benedikts XVI, nāca no Vācijas. Viņam piemita visas kārtīga vācieša cilvēka dotības un iezīmes. Tagad ir jauki, ka jaunais pāvests nāk no Dienvidamerikas, kur kristīgajai ticībai un tieši katoļu Baznīcai, ir liela nozīme. Varam piebilst, ka šajā kontinentā ir arī atsevišķas luterāņu draudzes. Pāvests Francisks ar savu garīgo bagātību, ar sava veida tiešumu, ar savu tiešo kontaktu ar mīļo Tēvu Debesīs un Viņa vārdā – ar mīļo saskarsmi ar cilvēkiem, pienes savu devumu.

Nesen noslēdzās Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Ko Jūsu skatījumā nozīmē šis aicinājums uz vienotību? Kā Jūs to īstenojat savā ikdienā?

Arhib. E. E. Rozītis: Mēs šo janvāra tradicionālo kristiešu vienotības nedēļu atzīmējam savās draudzēs. Katrā vietā notiek dažādi pasākumi. Taču galvenais ir tas, ka mūsu cilvēcīgā un arī konfesionālā dažādība kļūst par bagātību, ja viņa var iesakņoties vienotībā Kristū Jēzū. Citādi mēs izklīdīsim pa visu pasauli. Taču ja ir šī vienotības saite, tad visas pārējās dotības var kļūt par svētību. Svarīgi, lai mēs visi pie tā piestrādātu. Tagad, kad šī vienotības nedēļa ir aizritējusi, es ar interesi raugos jau uz nākošo gadu, kad Brazīlija iezīmēs tematiku: „Dod mums mūsu dienišķo maizi šodien”. Vēlos uzsvērt, ka kristīgās vienotības nedēļā mēs ne tikai lūdzam par kristiešu vienotību kā mērķi, varbūt pilnībā tālu mērķi, bet pateicamies par to vienotību, kas jau ir dota. Līdz ar to, šo vienotību arvien vairāk svinam un piekopjam.

Ko Jūs novēlētu Vatikāna Radio klausītājiem?

Arhib. E. E. Rozītis: Reizē plašumu un reizē, lai ir šī garīgā saite, kas apvij visu pasauli un pavada mūs ar mūžības staru!

V. Volgemute-Rozīte: Es gribētu novēlēt katram klausītājam, katram kristietim, būtībā, katram cilvēkam censties būt tam, kas viņš ir Dieva priekšā, jo šajā dzīvē mēs varam ienest tikai to, kas ir patiesība Dieva priekšā – to, kas atrodas visdziļāk mūsu dvēselē. Un tas ir tas dārgums, kas laikam vismazāk tiek ievērots un izmantots. Mēs bieži slēpjamies aiz skaistiem vārdiem, plāniem, programmām, stratēģijām, un tā vien šķiet, ka ārējā dzīve dažam labam ļoti labi izdodas – tur ir bagāta karjera, tur ir veiksmīgi ārēji dzīves stāsti, bet Dievs jau neskatās ārējās lietās, Dievs skatās mūsu dvēseles dziļumos, un tas, kas paliks pēc mums, arī aizejot mūžībā, būs tikai tā dāvana, ko Dievs ir dēstījis. Viņš tad jautās, ko tu ar to dāvanu esi savā laikā paveicis, cik daudz mīlestības tu esi pasaulē nesis, cik daudzus tu ar mīlestību esi uzrunājis, cik daudzus tu esi labākus padarījis, un cik daudz Dieva mīlestība ir tieši caur tevi pasaulē starojusi.

Arhib. E. E. Rozītis: Uz arhibīskapa Teodora Grīnberga kapakmeņa ir rakstīts kaut kas, kas mūs var vadīt mūžības skatījumā: „Dievs ir mīlestība, un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs viņā”. Šeit ir šī vienotība un šis plašums.

V. Volgemute-Rozīte: Es gribētu darīt zināmu klausītājiem, ka kaut arī mans vīrs ir luterāņu Baznīcas arhibīskaps un es esmu ilgus gadus no visas sirds kalpojusi luterāņu Baznīcai, tomēr es pieņēmu ārkārtīgi dziļu un pamatotu lēmumu un pirms sešiem gadiem konvertējos katoliskajā Baznīcā. Šo manu nopietno izšķiršanos pieņēma toreizējais arhibīskaps-metropolīts, kard. Jānis Pujats. Lai nebūtu nekādu domstarpību šajā jautājumā, mums bija kopīga saruna arī ar manu dzīvesbiedru. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir jāseko līdzi savai sirdij, sekojot Dievam. Tāpēc, balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka nevarētu būt nekādu domstarpību un šķēršļu arī tad, ja ģimenē viens no mums ir luterānis, bet otrs katolis.

Sirsnīgs paldies! Novēlu, lai šī nav pēdējā reize Romā, lai Jūs šeit atkal kādreiz atgrieztos! Novēlu arī Dieva svētītu ceļu atpakaļ uz mājām, uz Vāciju! Lai Dievs Jums dod to, ko Jūsu sirds patiesi vēlas! Paldies!

V. Volgemute-Rozīte: Paldies arī Jums! Un novēlam, lai tas lielais un svētīgais darbs, ko Jūs darāt Vatikāna Radio, izstarotu ne tikai uz Latvijas klausītājiem, bet sasniegtu latviešu klausītājus arī ārpus Latvijas – visus tos, kuri īpaši mūsdienās ir aizceļojuši tālu prom no savas Dzimtenes! Lai jūsu darbs sasildītu viņu sirdis un dotu spēku viņu grūtajās dzīves stundās!

Sarunājās J. Evertovskis

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta