Solvita Āboltiņa uzaicinājusi pāvestu apmeklēt Latviju
Vispārējās audiences noslēgumā pāvests Francisks tikās ar Latvijas Saeimas priekšsēdētāju
Solvitu Āboltiņu. Tikšanās sākumā Saeimas priekšsēdētāja nodeva Svētajam tēvam Latvijas
cilvēku sveicienus Ziemassvētkos. Solvita Āboltiņa izteica uzaicinājumu pāvestam vizītē
apmeklēt Latviju, jo šobrīd jau ir uzaugusi jauna paaudze. Politiķe Vatikāna apmeklējuma
laikā tikās ar Vatikāna Radio ģenerāldirektoru priesteri Federiko Lombardi, Programmu
direktoru priesteri Andreju Koprovski un Starptautisko attiecību nodaļas pārstāvi
Paulo Innamorati, kā arī sniedza interviju Vatikāna Radio latviešu redakcijai.
Šajā
laikā pirms Ziemassvētkiem Latviju ir skāris smags pārbaudījums – traģēdija Zolitūdē.
Pirms nepilna pusgada notika ugunsgrēks Rīgas pilī. Kā Saeima un tās pārstāvji uztver
savu lomu šajās situācijās, veidojot kontaktu ar tautu, lai palīdzētu cilvēkiem un
atjaunotu uzticību likumdevējam?
Manuprāt, šādās lielās traģēdijās ir
ļoti svarīgi ikvienam apzināties savu lomu – to, ka neviens nav nenozīmīgs un ka mēs
visi kopā esam kaut ko palaiduši garām, lai šādas traģēdijas nenotiktu. Tas, ko es
saskatu kā politiķu galveno uzdevumu, ir mierināt cilvēkus un dot viņiem ticību, ka
valsts ir labi pārvaldīta un ka mēs spējam šādas traģēdijas novērst, lai nākotnē nekas
tamlīdzīgs kā Zolitūde neatkārtotos. Tomēr to nevar politiķi vieni paši, viņi to var
tikai kopā ar sabiedrību, un ir ļoti svarīgi politiķiem runāt ar sabiedrību, vienam
otru atbalstīt, jo tikai tādā veidā mēs kļūstam stiprāki un varam šādas traģēdijas
novērst. Es piekrītu tiem cilvēkiem, kuri saka, ka mēs šajos 20 gados, kopš mums atkal
ir sava valsts, esam kaut ko pazaudējuši savās morālajās vērtībās, tajās pamatvērtībās,
kāpēc 1918. gadā Latvijas valsts tika radīta. Tas atkal ir politiķu uzdevums – par
to runāt, atgādināt, ka sava valsts ir liela vērtība, sava valsts ir jākopj katru
dienu, sava valsts ir jākopj katram, jo nav mazu vai lielu darbu, nav mazu vai nenozīmīgu
uzdevumu. Ikviens darbs un ikviena lieta, ko mēs varam izdarīt savai valstij, rada
to, kas mēs dzīvojam valstī, kas ir visskaistākā un vislabākā vieta uz pasaules.
Šogad
Saeima ir pieņēmusi un drīz stāsies spēkā grozījumi likumā, ar kuru apstiprināja
Svētā Krēsla līgumu, kas atvieglos un uzlabos Baznīcas sadarbību ar valsts institūcijām.
Ko šajā sadarbības jautājumā Saeima vēl var darīt?
Saeimai ir ļoti svarīgi
stiprināt arī garīgās vērtības. Ne velti Saeimā ir kapela, kur katram deputātam ir
iespēja pirms lielās ceturtdienas sēdes pabūt ar sevi vienatnē un padomāt par garīgajām
vērtībām. Valstī, kur Baznīca ir šķirta no valsts, šī sadarbība ir ļoti svarīga. Tā
ir labs piemērs tam, kādā veidā var dažādas institūcijas sadarboties, viena otru stiprinot,
tai skaitā arī darot cilvēkiem precīzi zināmu, kuri ir tie Baznīcas pārstāvji, kuri
konkrēti pārstāv Baznīcu, kuriem ir uzdots runāt Baznīcas vārdā, kuriem ir uzdots
veikt kādus konkrētus uzdevumus Baznīcas vārdā. Tie arī ir šie likuma grozījumi, kas
stāsies spēkā. Pirms es devos uz Vatikānu, man bija tikšanās arī ar arhibīskapu Zbigņevu
Stankeviču. Mēs runājām par tām lietām, kuras būtu nepieciešams uzlabot šajā sadarbībā,
tai skaitā arī par kristīgās mācības stiprināšanu skolās, speciālajās kristīgajās
skolās, par to, ka valsts, protams, atbalsta Aglonu, kā arī šobrīd tā atbalsta katoļu
katedrāli. Galvenais dievnams prasa pēc ļoti nelieliem līdzekļiem, un valstij būtu
jāizrāda šāda cieņa. Tie līdzekļi nav tik milzīgi. Un tie ir tie sadarbības veidi,
par kuriem mēs varam runāt arī turpmāk, nākamajā gadā, kas, manuprāt, ir pirmie darāmie
darbi.
Pāvests savās uzrunās daudzkārt ir uzsvēris nepieciešamību visu
līmeņu līderiem būt tuviem tautai, lai mazinātu plaisu starp bagātajiem un nabagajiem.
Ko Saeima ir darījusi, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību Latvijā?
Sevišķi
ekonomiskās krīzes laikā, un arī šobrīd, kad mēs runājam, ka Latvijas ekonomiskie
rādītāji rāda zināmus uzlabojumus, ir diemžēl jākonstatē, ka Latvijā ir ļoti daudz
cilvēku, kas šos ekonomiskos rādītājus savās mājās, savās ģimenēs nesajūt, un ka viņiem
joprojām ir ļoti grūti. Gan no žurnālistiem, gan no pētniekiem ir saņemta diezgan
pelnīta kritika, ka daudzi no lēmumiem, kas tika pieņemti krīzes laikā, vissmagāk
skāra tieši vistrūcīgākās ģimenes. Tieši tāpēc viena no šī brīža valdības prioritātēm,
un arī parlamenta prioritātēm, ir gan ar nodokļu sistēmu izmaiņām, gan ar jebkuriem
likumdošanas grozījumiem panākt to, lai šī sociālā nevienlīdzība iespējami mazinātos.
Tādi likuma grozījumi ir jau šajā budžetā pieņemti. Arī algas šajā pirmajā budžetā,
kurā mēs, beidzot, varējām nedaudz līdzekļus pielikt klāt, pirmām kārtām tika tiem
cilvēkiem, kam ir viszemākie ienākumiem. Arī pensijas tika indeksētas tiem cilvēkiem,
kam ir vismazākās pensijas, bet, manuprāt, tas ir nepietiekami. Mums joprojām ir jāmēģina
atrast vairāk līdzekļu, lai kaut kādā veidā atvieglotu to cilvēku ikdienu, kuriem
tiešām ir ļoti grūti, kuri ir vientuļi, kuri ir pensijā, kuriem ir kādas veselības
problēmas, vai kuriem ir lielas ģimenes ar daudz bērniem.
Pāvests Francisks
ar savu rīcību rāda mums visiem pieticības piemēru. Kā Jums šķiet, no kurām privilēģijām
deputāti varētu atteikties?
Manuprāt, deputāti var atteikties no pietiekami
daudzām privilēģijām. Pirmkārt, arī pašiem tomēr jāatceras, ka tas, ka tu esi ievēlēts
par deputātu un tauta tev ir devusi šo mandātu, vispirms uzliek tev pienākumus, nevis
dod tev tiesības. Pirmais pienākums ir ar jebkuru savu rīcību tomēr domāt vispirms
par sabiedrības labumu, nevis savu personīgo labumu. Tomēr deputātiem privilēģijas
ir pat ierakstītas likumā. Es esmu politikā 10 gadus un šo gadu laikā neskaitāmas
reizes esmu mēģinājusi grozīt Satversmi, lai kaut vai tādu nevajadzīgu privilēģiju
kā administratīvo imunitāti vai imunitāti pret kriminālvajāšanas atsevišķām procedūrām
izņemtu no Satversmes, bet, diemžēl, tas nekad nav izdevies. Manuprāt, tiešām jebkuram
politiķim ir jābūt šim piemēram tādā pat veidā kā to dara pāvests Francisks. Man bija
iespēja šodien redzēt, cik ļoti cilvēki to novērtē, un tas personīgais piemērs ir
vissvarīgākais, ko mēs varam darīt un dot.
Kādi bija Jūsu mērķi, dodoties
šajā vizītē? Vai ir izdevies tos sasniegt?
Pirmais un galvenais
mērķis, protams, bija tikties ar saviem Itālijas parlamenta kolēģiem, jo Latvija kopā
ar Itāliju un Luksemburgu veido tā saucamo Eiropas Savienības prezidentūras trio.
Mēs vēlējāmies politiskā līmenī vienoties, ka kopā strādāsim, un, protams, arī Latvijai
ir ļoti svarīgas šīs divpusējās attiecības. Neskatoties uz to, ka viena ir dienvidu
zeme, un katra no tām atrodas pie savas jūras, ir ļoti daudz cilvēcīgas lietas, kas
mūs saista – vēsture, piemēram, Rastrelli vai citi mums pazīstami vārdi, itāļu opera,
par ko mēs, savukārt, esam lepni, ka mūsu operdziedātāji šeit ir labi pazīstami un
nes mūsu vārdu, kultūra, kā zinām, nākamgad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta
un Milānā būs Expo. Tātad, tā ir iespēja sadarboties – vesela virkne šādu darbu, kur
mēs varam viens otru bagātināt. Turklāt, mēs varam viens otru bagātināt ne tikai kultūras
kontaktu ziņā, bet arī ekonomikas ziņā, jo, protams, Itālija ir ar ļoti attīstītu
ekonomiku un ir pazīstamas šīs itāļu lietas, bet es zinu, ka ļoti daudziem itāļiem
labprāt būtu interese par Pūres šokolādi vai tamlīdzīgām lietām. Manuprāt, ja ir kontakti
politiskā līmenī, tas ir kā signāls arī ikvienam cilvēkam stiprināt šādus kontaktus
– vai ekonomiskus vai tīri cilvēciskus vai kultūras kontaktus. Es domāju, ka tas ir
svarīgi, un šīs vizītes mērķis, vismaz pirmais mērķis, manuprāt, ir ļoti labi izdevies.
Man bija liels prieks, ka mana itāļu kolēģe ir pirms tam strādājusi starptautiskajās
organizācijās un mēs ļoti daudz pārrunājām arī vispārcilvēciskas lietas – ne tikai
cilvēktiesību lietas, bet arī vispārcilvēciskas lietas par to, kā naida runa internetā
ietekmē cilvēkus un cik svarīgi ir cilvēkiem vienam otru atbalstīt. Mēs vienojāmies
par to, ka mēs kā sievietes varam sadarboties ne tikai politiskā līmenī starp divām
Eiropas Savienības valstīm, bet arī plašākā mērogā, stiprinot šīs vērtības, rādot
savu piemēru un stāstot, ka ir jāvar sevi pārvarēt. Sievietei ne vienmēr ir viegli
izturēt to spiedienu, kas uz viņu vēršas tieši attiecībā uz to, ka viņa ir politikā,
un jebkuras naida izpausmes var novest arī daudz plašākā mērā pie daudz nopietnākām
sekām visai Eiropai un varbūt pat pasaulei kopumā. Tas ir kā tāds ugunskurs, kurā
kāds lej eļļu vai benzīnu, un ir jārēķinās, ka, ja to dara, tas var novest pie bēdīgām
sekām.
Mana itāļu kolēģe uzaicināja mani pavasarī vēlreiz apmeklēt Romu, kur
viņi organizēs konferenci, lai diskutētu par to, kā šie stiprie ekonomikas ierobežojošie
pasākumi ir ietekmējuši cilvēkus, kā ir audzis eiroskepticisms, kā ir palielinājusies
cilvēku negatīvā attieksme vienam pret otru. Konferences laikā Eiropas līderi runās
par to, kādā veidā tomēr atgriezties pie tām pamatvērtībām, kāpēc Eiropas Savienība
vispār tika nodibināta. Tā pamatā ir šīs cilvēciskās vērtības, jo tūlīt pēc kara valstīm
bija vienai otru jāaizsargā un jāatbalsta, lai nepieļautu vēl kādu vardarbību izpausmi
un lai runātu par tālāku attīstību.
Tātad, man tiešām bija ļoti vērtīgas šīs
tikšanās, kas man šajās dienās Romā ir bijušas. Es nevaru nepieminēt to, ka šodien
man bija brīnumaina iespēja piedalīties pāvesta vadītajā vispārējā audiencē Svētā
Pētera laukumā un arī dažas minūtes sarunāties ar pāvestu Francisku. Tas, ko, protams,
es domās lūdzu, tā bija svētība visai Latvijas tautai. Es lūdzu, lai mums izdodas,
lai mēs tik tiešām esam gan skaista zeme ar gudriem un labiem cilvēkiem, gan arī lai
mēs spētu tā sajusties. Es nodevu, protams, no Latvijas tautas sveicienus Ziemassvētkos
un pateicos par to, ka Baznīca ir tā, kas šādās krīzes situācijās stiprina mūsu garīgās
vērtības. Pagājuši 20 gadi kopš Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā. Kopš tā laika ir izaugusi
jauna paaudze. Latvija būtu laimīga, ja pāvests Francisks varētu mūs apmeklēt. Tas
droši vien ir no tādiem Ziemassvētku sapņiem, ko šobrīd varam lūgt eņģeļiem, jo arī
šodien laukumā katrs klātesošais tika svētīts ar pāvesta gara spēku un ar to labestību,
kuru viņš no sevis izstaro. Tas droši vien ir tas, par ko mums katram jādomā.
Ko
Jūs šajā Adventa laikā novēlētu Vatikāna Radio klausītājiem?
Es droši
vien novēlētu ticību, cerību un mīlestību: ticību, gan tam, ka mēs esam Dieva izredzēta
tauta, ka mēs paši visu varam, un ka viss sliktais ir aizmugurē; cerību, ka mēs varam
viens otru iedvesmot un ka būs tikai labāk; mīlestību pret ikvienu sev tuvo cilvēku,
mīlestību varbūt arī pret tiem, kas mums nevēl labu, mīlestību pret savu valsti.
Sarunājās
J. Evertovskis
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio
obligāta